Kūpuotī roksti – Seimaņs Putāns

Par Seimaņa Putāna dzeju var izteikties ļoti īsi un konkrēti: “dzeja kā sāpe un sāpe kā dzeja.” Dzejnieks ir savas dzīves, laikmeta un notiekošā liecinieks. Tieši tas arī ir redzams Seimaņa Putānadzīves un literārajā mantojumā. Mūsu literatūras vēsturē ir autors, kas ir spilgts un godīgs, ļoti latgalisks un dziļi cilvēcisks, un pāri visam – patiess ideālists. /Dr.hist. Inese Runce, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece/

Individuāli puordzeivuojumi, kai ari apleicejuos pasaulis trīcīni izveiduoja nu Seimaņa Putāna dzejnīku, kura pasaulis redzīni dzeivis laikā vairuokys reizis stypri mainējēs.

Seimaņš Putāns saraksteja daudz dzejūļu, nu kurim tikai jauneibā dažs nu tim beja prīceigs i romantisks. Absoluti leluoka daļa juo dzejūļu ir par bādom, pasaulis nataisneibu, pylni ar frustrāceju i smeļdzi. /Dr.philol. Valentīns Lukaševičs, literaturzynuotnīks, rakstnīks/

Lasot ausīs skan tīra, nesamākslota latgaliešu valoda un jūtama krietna vīra stāja, kam sirds ir īstajā vietā. /Gundars Āboliņš, aktieris/